L A T B O O T S

Nemiera garu piedzīvojumi ar pārgājieniem, močiem un ieročiem

Pārgājiens uz Trolltungu un Bergena 3 dienās

Kaut kad pavasarī Wizzair vietnē rezervēju biļetes garākam ceļojumam oktobrī. Kad visu biju norezervējis, pamanīju, ka Wizzair piedāvā mani aizvest arī uz Bergenu augusta beigās par nieka (!) 30 eiro abos virzienos. Norvēģijas ainavas man ir ļoti mīļas un tuvas, tāpēc sekoja kārtējais spontānais ceļojuma lēmums. Kopā rezervācija divām personām un vienai reģistrētajai bagāžai sanāca 129 eiro – par bagāžu sanāca maksāt dārgāk nekā par sēdvietu, bet nekas. Uz Norvēģiju bagāža atmaksājas – telts dzīvošanai un pārtika ēšanai ļauj ievērojami ieekonomēt.


Lidojums un brauciens uz Oddu

Izlidojām no Rīgas otrdien, 22. augustā ap 13:00. Bergenā bijām 1400, lidojums ilga 2 stundas (laika zonas maiņa). Tā kā nakts bija pavadīta krāmējoties un plānojot, lidojumu mierīgi nogulēju. Reisā pilns ar leišiem. Kad gājām ārā no lidmašīnas, priekšā jau pulcējās nākošie pasažieri. Kāds kontrolieris mikrofonā lūdza nedrūzmēties pie ieejas un ļaut vispirms izkāpt ielidojušajiem pasažieriem – fizikas likumu dēļ tā jūs ātrāk tiksiet iekšā. Patīk norvēģu rezervētais humors. Bergenas lidosta ir plaša un gaiša. Klintī pretī lidostai uzstādīti dzelteni burti “BERGEN?”.

Gan jau jautājuma zīmei arī ir kāds skaidrojums. Izejot no lidostas, uzreiz ir pietura lielajam busam uz pilsētu. Tas kursē katras 10-15 minūtes un tāpēc nav nepieciešams grafiks. Biļešu automātā nopērku divas biļetes, karavīriem šeit ir 50% atlaide sabiedriskajā transportā. Ļoti patīkami, valsts ciena tos cilvēkus, kas par to ikdienā ziedo veselību un gatavi ziedot arī dzīvību. Pie busa stāv divi somu krāvēji, kas iekrauj manu Huskey 70 litru mugursomu bagāžas nodalījumā – pašam pat nav jāpūlas. Kāpju iekšā, viens vēl brīdina, lai galvu nesasitu pret durvju aili. Nu pavisam uzmanīgs serviss. Brauciens uz pilsētu maksā ap 70 kronām (ar 50% atlaidi). Pilsētā izkāpjam autoostā un uzreiz meklējam kādu kasi vai info centru. Izrādās, nekā tāda nav – ir tikai biļešu automāti un pāris stendi. Jau iepriekš Tripadvisor.com biju lasījis, ka sabiedriskā satiksme Bergenā ir diezgan murgaina – ir kādas 30 zonas, pašam jārēķina, cik zonas jāšķērso utt. Paiet kāds brīdis, kamēr saprotam, kas un kā, jo automāts arī nerāda ne atiešanas laikus, ne maršrutu. Mums jābrauc līdz Oddai, uz turieni piedāvā 5 dažādus maršrutus. Ņemam lētāko, izrādās īstais. 150km un 3,5 stundu brauciens Skyss busā ar vienu pārsēšanos un 2 prāmju pārbraucieniem izmaksā 121 kronu (ar 50% atlaidi). Narvesenā paņemam kafiju, studentiem šeit kafija maksā 15 kronas, ap 1,6 eiro, tad sagaidām savu autobusu un iekārtojamies. Pārņem priecīga sajūta – tik tālu viss ir labi. Pa ceļam mācāmies norvēģu valodu no sarunvalodas vārdnīcas. Esmu mazliet gājis norvēģu valodas kursos, tāpēc šo to zinu. Vietējie noteikti pie sevis ierēc par mūsu izrunu. Autobuss ilgi brauc cauri apdzīvotai vietai, tad uzbrauc uz prāmja, ātri šķērsojam fjordu un otrā pusē jau sākas tīrā Norvēģijas lauku ainava ar viensētām, kalnainiem laukiem un mājlopiem. Seko ilgāks brauciens un otrs prāmis.

Šeit jau brauciens ar prāmi ir ilgāks, minūtes 40. Staigājam pa klāju un baudām ainavu, tad aizejam uz kantīni pēc hotdoga un kafijas. Hotdogam piedevas var salikt pats – svaigos un ceptos sīpolus, majonēzi, kečupu, sinepes. Pēc prāmja jāpārsēžas no 760. busa uz 740. Tālāk jau brauc pārsvarā tūristi. Šoferis piebremzē pie ūdenskrituma ceļa malā un ļauj safotogrāfēt. No putām atmirdz pat varavīksne. Tad cauri tunelim un esam kalnam otrā pusē, uzreiz iekšā Oddas pilsētā, kas izrādās krietni lielāka nekā gaidījām. Pilsēta ir izvietojusies pakavveidā fjorda galā, vidū ir sala ar lielu rūpnīcu, no kuras skursteņiem kūp balts tvaiks. Pilsētā ir pat sporta autlets. Izkāpjam autobusa pieturā.

Pārgājiena taka uz Trolltungu sākas Skjeggadal ciematā, bet augusta beigās sabiedriskais uz to vairs nebrauc, ir vai nu taksis (par 480 kronām no diviem, kā noskaidrojām) vai arī Taxi-buss par 260 kronām no diviem. Atlaides te neviens nedod. Ieejam nopirkt apelsīnu, polārmaizi un ūdeni vietējā veikalā un tad ar maršruta autobusu par 70 kronām (no diviem ar 50% atlaidi par 5 minūšu braucienu…) aizbraucam uz Tyssedal ciematu, kas atrodas vēl arvien fjorda malā, bet jau 5 km tuvāk takas sākumam. Tālāk ved ceļš iekšā kalnos ar nelielu kāpumu. Sākam iet, paveras iespaidīgs skats uz Tyssedal ciemu. Ir ap deviņiem. Kādā līkumā mūs savāc džips – iekšā tūrists no Krievijas, kas brauc pēc savējiem. Stāsta, ka pareizi darām, ka ejam kalnā vakarā. Tad no rīta varēsim laicīgi būt pie Trolltungas, citādi dienas vidū šie dabūjuši gaidīt 3 stundas rindā, lai nofotogrāfētos. Vēl šis stāsta, ka braukuši ar laivām pa kalnu ezeriem un piebraukuši pie ledāja. Pēc tam ceļošot tālāk uz Rīgu. Pāris vietās džipam jāmainās ar pretimbraucošajiem, kalnu ceļš ir šaurs un līkumains. Drīz sasniedzam Skjeggadal. Šeit par iebraukšanu ir jāmaksā papildus 40 kronas no personas, ko gan neredzu, ka kāds iekasētu. Tikpat labi var pārējos ceļabiedrus izlaist pirms ciemata un iebraukt viens pats. Krievs mūs izlaiž pie ceļa kalnā un saka – jums uz turieni. Ir krēsla, ciematā darbojas hotdogu vagoniņš, mazā zāles pleķītī saslietas teltis, vairākas mašīnas stāvlaukumā, visi kaut kur staigā, notiek rosība. Tas viss atgādina kaut kādu bāzes nometni pirms kāpšanas augstākos kalnos.


Kāpiens, nakšņošana un Troļļa mēle

Sākam iet pa stāvo ceļu, bet kaut kas nav tā. Šeit ir uzbliezts jauns serpentīns, uzraksts vēsta, ka izmantojiet jauno ceļu, ietaupiet sev 4 kilometrus iešanas. Iebraukšanas un noparkošanās maksa jaunajā stāvvietā augšā kalnā ir (!) 500 kronas. Nekas tāds tūrisma ceļvežos nebija aprakstīts. Ejam meklēt veco taku, tās sākums, izrādās, ir diezgan neuzkrītošs un nedaudz pirms jaunā ceļa, tuvāk iebraukšanas vietai ciematā. Sākam rāpties augšā, taka ir stāva. Tūrisma aprakstos tā aprakstīta kā ļoti grūts kāpiens pa dubļiem un slidenu taku, pārpildītu ar citiem kāpējiem, kas viens otram traucē. Realitātē sākām kāpt 21:30, pretim nāca tikai pāris cilvēki. Citi kāpēji nebija, dubļi arī praktiski ne – varbūt tāpēc, ka iepriekšējās dienās nebija lijis un tāpēc, ka praktiski visi tagad izmanto jauno serpentīnu. Attaisnojās risks iet kalnu pārgājienu kurpēs un neņemt zābakus, kā parasti padomos ir ieteikts. Bet kāpums ir stāvs, kājas piedzenas un ķermenis svīst, nesu 20kg somu. Nav gan pirmā reizi Norvēģijas fjordos.

Sākumā ir metāla margas, augstāk sākas troses. Mētājas dažas paletes, jokojam par poļu klātesamību. Satumst, ejam ar lukturīšiem. Vienā vietā uzslieta telts, nedaudz novirzāmies no takas, tad atgriežamies. No telts izlien džeks un vaicā – vai ejam augšā? Jā, – atbildam. “Are you crazy?” “Yes!” Izrādās, polis. Joki par paletēm nebija nekādi joki! Augstāk papildinām ūdens krājumus no strauta. Ap 22:20 esam stāvo kāpienu pievārējuši, veikts aptuveni kilometrs. Taka kļūst lēzenāka un ved pa klintīm, apkārt vairs nav mežs, bet sīki krūmi, ķērpji un purvājs. Ir pilnībā satumsis, redzam pretī kalna aprises un vairākas lampiņas. No rīta izrādījās, ka tās ir mājiņas. Pretim nāk pāris kompānijas, kas atgriežas no pārgājiena. Kaut kādi indieši prasa, uz kuru pusi ir parkings. Paejam vēl gabaliņu un meklējam teltsvietu. Pirms tam bija zīme, kas aizliedza “kempingot”. Saprotams, ka uzslienam telti tieši pa vidu zonā, kur kempingot nedrīkst. Nekas tai florai nenotiks. Nakts kļūst vēsa, uzvelku cimdus un ziemas cepuri. Uz spirta tabletēm uzvārām kafiju, uzēdam speķi ar maizi un liekamies gulēt. Ir nedaudz pāri divpadsmitiem, skaidras debesis, var redzēt zvaigznes. Atrodu Lielos Greizos ratus. Fantastiski jauki.

Rodas doma sākt iet agri, lai izvairītos no lielākas burzmas, tāpēc nākošajā dienā ceļamies 04:30, apēdam pa batoniņam, ilgi nečakarējamies un 05:30 ar pirmo rīta gaismiņu izejam. Mums vienalga jau seko divu džeku pārītis. Vai pārītis, es gan vispār nezinu, bet sekot seko un no telefona klausās kaitinošu mūziku, tāpēc mums rodas atbilstoši joki. No viņiem pēc tam atrāvāmies.

Tālāk ir vēl viens kāpiens, šis gan lēzenāks un īsāks. Paveras skats uz ieleju, debess pamale uz baltajiem ledājiem klāto kalnu fona krāsojas viegli rozā. Kad tiekam uz pārejas kores, paveras skats arī uz otru pusi, kas ir tikpat grandioza. Kalnu ezeri, tālāk jaušama milzīga aiza – tajā slēpjas lielais ezers Ringedalsvatnet, pretējā pusē atkal stāvi kalni. Kļūst siltāks, pamazām velkam nost termoveļas. Ejot redzam vēl pāris teltis, kas arī mostas un gatavojas gājienam. Tālākajā ceļā lieli kāpieni vairs nav, bet taka visu laiku ved augšup un lejup. Paejam garām lielākiem skaistiem ezeriem, šeit būs jāapstājas atpakaļceļā.

Uz takas divās vietās ir arī glabšanas būdiņas – Resuce Cabins. Ar plāksni piekodināts tās lietot tikai ārkārtas situācijās. Protams, taka un apvidus nav neko īpaši sarežģītāks par vidējo līmeni Norvēģijā, bet būdiņas šeit uzstādītas pastiprinātās tūristu plūsmas dēļ. Kur vairāk cilvēki un jo sevišķi nesagatavoti, tur vairāk iespēju ārkārtas gadījumiem. Zonas mobilajam šeit augšā gan nav, vismaz no sakariem var atpūsties. Pamazām parādās arī pretimnācēji – vairums ar ekipējumu. Nakšņojuši šeit augšā. Jauki. Parādās arī vairāk gājēji Trolltungas virzienā. Ik pa brīdim ir kāds kalnu strauts, kas iztek no kūstošajiem ledāja ūdeņiem. Ūdens ir dzerams un ar mazliet rūgteno kalnu strautu ūdens garšu. Zinātāji saka, ka šādam ūdenim ir mazāks sāļu daudzums, tāpēc sāļi jāuzņem citādos veidos. Ja ne, tad cilvēks ātrāk nogurstot.

Uz klints bluķa ir nolikti novalkāti puszābaki, kuros iestādītas puķītes. Firma – Merrell. Es arī eju Merrell kurpēs, vieni no retajiem apaviem, ko patiešām var novalkāt līdz pēdējam un kas nesaplīst kaut kur pusceļā. Īsi pirms Trolltungas ir vēl viens ezers un neliels dambītis – te laikam arī ražo elektrību.


Ap 0900 esam galā, priekšā ir neliels tūristu pulciņš, kas krāmējas, atpūšas, ēd, fotogrāfējas, tālāk dažas teltis. Pirms troļļa mēles ir brīdinājuma plāksne ar darbībām, ko drīkst un ko nedrīkst. Turpat ir arī vieta, kur piesiet suņus. Preikestolenā suņi varēja brīvi skraidīt gar klints malu, šeit laikam bīstamāk. Pieejam pie klints malas, turpat blakus lejā ir troļļa mēle – klints strēmele, zem kuras ir 700 metru brīvais kritiens. Pāris cilvēki stāv rindā, viens fotogrāfējas. No augšas tā izskatās mazāka.

Wikipēdijā rakstīts, ka līdz 2010. gadam Trolltungu apmeklēja mazāk kā 800 cilvēku gadā. 2016. gadā šis skaits jau bija (!) 80 000. Ar veiksmīgu komercializēšanos pasaule ir atklājusi neskarto Skandināviju, kas nu jau vairs nav tik neskarta. Tas pats sakāms par Islandes dienvidrietumiem. Noliekam somas, mazliet atpūšamies un stājamies rindā. Jāgaida nav ilgi, kādas 5 minūtes. Neviens neko neregulē, viss notiek organizētā un pieklājīgā pašplūsmā. Neviens arī netiek steidzināts, neviens arī pārāk neaizsēžas uz mēles. Balto cilvēku džentlmeniskā kārtība. Sagaidām savu kārtu, vispirms pielienam uz vēdera pie mēles malas. Augstums it kā tikpat liels, bet nav tik bailīga sajūta kā Preikestolenā. Uztaisām pāris selfijus un kāju bildes, nedaudz pasēžam uz malas un dodamies atpakaļ, laižam nākošo. Klasisko bildi ar lēcienu netaisām.

Tad aizejam mierīgi sabildēties uz klints bluķa pa kreisi no mēles. Jāsaka, ka tādas mēles šeit ir vairākas, Trolltunga vienīgi ir tāda visizteiktākā. Pēc tam uzkāpjam atpakaļ augšā un klints malā nedaudz atpūšamies un uzvārām pusdienas – sausā kartupeļu zupa, Neskafē 2in1 kafija, šokolāde. Aizeju pēc ūdens uz strautu, tālāk redzama klints un kūstoša ledāja mēle, no kuras strauts iztek. Interesanti, ka vari redzēt sava ūdens pirmavotu. Kamēr mēs atpūšamies, nāk arvien jauni tūristu bari, pārsvarā gados jaunāki, ir arī pa retam kāds apalītis, ir viens pensionāru pāris, bet nekādi švakmaņi te nerādās. Atnāk kāds skautu pulciņš ar karogu. Kāds fricis iekāpj peļķē un lamājas. Arch mit Ohren, Sieg Heil!


Nesteidzīgs pārgājiens atpakaļ, brauciens līdz Oddai un bomži skvērā

11:00 uzsākam gājienu atpakaļ. Diena ir lieliska, saulaina un skaidra. Šurp nāk arvien vairāk cilvēku, viens pat man prasa – kā tur ir, vai ir kaut mazākās cerības uzņemt fotogrāfiju? Atbildu, ka pagaidām rinda ir īsa. Noejam no maršruta nofotogrāfēties pie kāda milzīga akmens aizas malā. Tāda sajūta, ka akmenim pietiek pielikt pavisam nedaudz spēka, lai tas sāktu ripot lejā. No šejienes arī redzama Trolltunga un rinda uz to. Taka atrodas patālu un citi gājēji netraucē. Būtībā vispār ir tā, ka vairums plūsmas ir uz takas, bet, ja gribas izbaudīt neskarto dabu, atliek tikai paiet nostāk uz vienu vai otru pusi un cilvēki īpaši netraucē. Kāda nozīmīga notikuma dēļ šeit izdzeram pudeli šampanieša – uz miega trūkuma un salīdzinoši tukšās dūšas rēķina ar to pietiek, lai apkostos, un turpmākos pāris kilometrus ejam diezgan jestrā noskaņojumā un mazliet streipuļojot. Pretimnācējiem drošvien ir interesants skats.

Pie kāda ezera, kas ir nostāk no takas, uztaisām atpūtu un pliki ieejam nopeldēties. Ezerā ietek ūdens no kūstošā ledāja, tāpēc tas ir ļoti auksts, ilgi peldēt nesanāk. Vismaz var noskalot pārgājiena sviedrus. Toties mazliet pat pasauļojos, redzējām arī dažu labu citu to darām. Turpmākais ceļš paiet vieglāk, ir vēl viens stāvs kāpums pie pārejas, bet tad ceļš sāk vest tikai lejā. Interesanti vērot citus gājējus – kāds tiem ekipējums, kāds apģērbs. Ir pilns spektrs – no nopietniem izdzīvotājiem ar lielām somām un pārgājienu apaviem līdz tusētājiem, kas iet ar telefonu rokās un kediņās. Amizanta aina, kur meitene nes lielu somu, bet džeki kaut kādas pleca somiņas. Varbūt viņi apvienojās tikai nesen. Kāds skuķis sēž un laikam raud, džeks ar divām somām viņu mierina, kamēr abi saņemas un turpina kāpienu. Dažs labs iet ar plastmasas maisiņiem. Bet vairums gājēju tomēr ir sagatavojušies un tiem ir caurmērā piemērots ekipējums.

Gājēju straume plūst līdz pagriezienam uz autostāvvietu, kas atrodas serpentīna galā. Tālāk uz tradicionālo taku ar stāvo kāpienu vairs gandrīz neviens neiet un labi, ka tā – nav drūzmas un sabrista zeme. Hārdkors paliek tiem, kas ir tam cienīgi. Es, piemēram, nejustos nogājis Trolltungas pārgājienu, ja ietu augšā/lejā pa serpentīnu. Norvēģijas fjordi un kalni ir mežonīga vieta un tādai tai jābūt. Nevajag visu sabojāt ar taciņām, margām un Toitoi. Lēnām kāpjam lejā, jāsaka, ka lejupceļš ir tikpat grūts un mokošs kā augšupceļš. Ne tikai tāpēc, ka mazāk spēku, bet gan tāpēc, ka pakāpieni ir stāvi un tas rada lielu slodzi saitēm un muskuļiem. Kāpšana augšup vairāk nokausē kāju muskuļus, bet lejupceļš saites.


Pēc kādām 40 minūtēm esam lejā, pulkstenis ir pirms septiņiem vakarā. Atgriežamies pie tās pašas mājiņas un soliņa, kur vakar vēlā vakarā sākām iet. Mazāk par 24 stundām. Bet liekas, ka ir pagājušas vairākas dienas. Pēc nokāpšanas soliņš ļoti noder un liekas mīļš un labs. Blakus plūst iežogota kalnu upe – tik liels izaug nelielais strauts augšā. Atpūtušies ejam uz tūristu bāzi, vēl ir vaļā suvenīru bode, bet nekādi sakarīgi suvenīri nav – nejēdzīgi magnētiņi, kaut kādas atklātnītes, dārgs tūrisma inventārs. Noskatāmies uz termokrūzi par 20 eiro, bet tomēr neņemam. Savācamies kartes. Ar mums aprunājas vāciešu pāris – kāds augšā laiks, cik auksti, kur nakšņojām. Saku, ka šodien bija lielisks laiks, tomēr rīt esot solījuši lietu. Viņi atbild, ka apsver iespēju rītdienu pārlaist te un tad iet. Velns, kā pie uzkāpšanas kādā Everestā, nopietni. Viņiem ir laiks. Mums rīt ir reiss atpakaļ uz Rīgu.


Sākam lēnām iet lejā ar domu, ka kāds varbūt paņems mašīnā. Augšā un lejā brauc daudzi, bet neviens speciāli nestājas. Tas nekas, jo ceļš ir interesants un lejā iet pa asfaltu ir tīrā bauda. Tūristu bāze ir pie kāda uzpludināta ezera, tālāk redzam arī hidroelektrostaciju. Tā projektēta tā, ka ūdens var gāzties cauri ne tikai no aizvirtņiem, kas tagad stāv ciet, bet arī pāri visam dambim. Acīmredzot te mēdz būt lieli ledāju kušanas ūdeņi. Ceļš ir iecirsts klintī upes labajā pusē, otrajā pusē tāda pati stāva klints, kur aug reti koki. Jā, šādu apvidu ar karaspēku ieņemt nebūtu iespējams, kamēr aizstāvjiem būtu ēdamais un munīcija. Kā te pārvietojušies cilvēki pirms tam, kad vēl nebija tuneļi, prāmji, motori un klintī iecirsti ceļi? Optiskais apmāns liek domāt, ka klints pretī ir neliela un tuvu, bet patiesībā tur mazs pleķītis ir vairāki futbola laukumi.

Ejot prātoju, ka no Norvēģijas ainavām ir izveidojusies atkarība – vismaz vienu reizi gadā vajag redzēt šīs klintis, kalnus, fjordus, krāsainās mājiņas un sūnas. Augšā un lejā brauc arī autobuss. Vienā vietā ar skatu uz Tyssedal ir soliņš, pasēžam. Elektrolīnija no HES stiepjas stipri zem mums. Varētu pat uzlēkt. Uz klintīm brīvi aug sūnu paklājs, to var pacelt un nolikt atpakaļ. Pa ceļu klejo kailie melnie gliemeži. Kādā šaurākā vietā izveidojas štopors, trīs mašīnas brauc augšā un trīs lejā – nesaprot, ka jāpadod atpakaļ tam, kas brauc augšā, jo tā ir vieglāk. Nedaudz nogriežam vienu serpentīna līkumu. Mašīnas izmainās un vadošā mūs sveicina. Ieejam ciematā, atkal tukšas ieliņas un pagalmi.
Kad ejam jau lejā cauri pilsētai, tomēr piestāj kāds džips ar hibrīdmotoru, atveras logs un vecs onkuls labā angļu valodā vaicā – vai ejam uz Oddu? Jā. Šis kāpj ārā un aicina braukt līdzi. Neskatoties uz lielo vecumu, kungam ir stalta stāja un veiklas kustības. Ieliekam lielo somu bagāžniekā un braucam. Vīrs pats sāk mazliet ieturēti stāstīt par apkārtni, uzzinām, ka šeit iegūst un ražo pigmentu baltajai krāsai, ražo daudz elektroenerģijas. Ka Oddā mājiņas ir tipveida, jo bija celtas strādniekiem pirms apmēram 100 gadiem. Ka šajā reģionā saražo ap 20% no visas Norvēģijas hidroelektroenerģijas. Ka fjordam pretējā pusē redzamās kalnu baltās sniega galotnes ir tās pašas, ko var redzēt, ejot pārgājienā uz Trolltungu. Viņš arī rāda vienu ūdenskritumu un stāsta, ka jaunībā, pirms kādiem 42 gadiem, ar dažiem biedriem ziemas laikā uzkāpis tur augšā ar slēpēm plecā un tad viņi slēpojuši pa ledāju, kas ir bijis “a very memorable trip”. Vīrs te ilgāku laiku ir strādājis, bet tagad atbraucis, jo kaut ko atvedis. Esot redzējis mūs kāpjam lejā, kad braucis augšā. Pirms diviem gadiem bijis Rīgā. Tā ātri vien esam Oddā. Vīrs tālāk brauc uz Bergenu, būtu mūs gatavs aizvest, bet mums īsti nav, kur Bergenā palikt, hostelī nepavisam negribas nīkt, tāpēc nolemjam pieturēties pie pamatplāna. Vīrs parāda virzienu, kurā ir kempings, kādi 2-3 kilometri pa ceļu augšā. Izkāpjam Oddas centrā, pateicamies un šķiramies. Jauki, viss godīgi – skaisto kalnu ceļu nogājām kājām un tālāk mūs aizveda. Ieekonomējām arī uz autobusu. Ieejam veikalā sapirkt šādus tādus niekus vakariņām un ejam paēst uz piestātnes soliņa. Krēslo un pie piestātnes sāk kļūt nejēdzīgi auksti. Skatos karti un GPS, nevar īsti izdomāt, kur nakšņot. Ja līdzenumā nav problēmu paiet nostāk no apdzīvotas vietas uz kaut kur paslēpties, tad šeit “nostāk” no apdzīvotas vietas uzreiz sākas stāva klints, praktiski nav plakanu zemes laukumiņu. Arī tie paši brīvie pleķīši nomalē ir stāvi, akmeņaini. Pilsētas centrā zālienā celt telti īsti negribas. Hosteli meklēt arī ne un iet tos 2-3 km pēc garā pārgājiena vēl jo vairāk, jo īpaši rīt atpakaļ. Un kempings arī kaut kādu naudiņu paprasīs. Beigu beigās, izmetuši nelielu loku, paliekam turpat skvērā blakus autobusa pieturai un baznīcai. Uz soliņiem jau divi citi ceļotāji ir ieritinājušies guļammaisos, mēs paņemam vienu no stūrīšiem pie akmens sienas un izritinām paklājiņus. Ir tāda pārliecība, ka neviens te nenāks mantas zagt. Guļam labi, man gan paliek nedaudz vēss savā vasaras plānajā guļammaisā. Ceļamies ap četriem un piecos piebrauc 930. autobuss uz Bergenu. Ir vēl citi braucēji, dažas ķīniešu meitenītes utt. Lielāko ceļa daļu nogulšņājam. Tuvāk Bergenai sāk kāpt iekšā arī vietējie. Bergenā buss pienāk pāri astoņiem, ir 24. augusts.


Bergena un lidojums mājup

Bergenā laiks ir labs un silts. Bijām plānojuši braukt ar busu astoņos un Bergenā būt divpadsmitos, kas nozīmētu braukt pa taisno uz lidostu, tomēr esam ieekonomējuši un nu mums ir 4 stundas izpētīt pilsētu. Sākam iet piestātņu virzienā. Izejam cauri iepirkumu centram, tālāk seko pilsētas dīķis un parks, aiz tā opera un senās mājiņas ar šaurajām ieliņām. Cilvēki šeit pārsvarā ir baltie, visādu imigrantu varzu par laimi nemana. Salīdzinot ar Oslo, tas ir pārsteidzoši patīkami. Pretī nesas tūristi ar kartēm rokās – rādās, ka piestājis prāmis un visiem ir pāris stundas izskriet galvenos objektus. Pēc tam jāsteidzas atkal uz nākošo pilsētu. „Relaksējošs” ceļojums par Norvēģijas fjordiem tas saucas, vai ne… Turpinām mierīgi klaiņot pa mazajām ieliņām, jūsmojot par soliņiem, palodzītēm, puķu podiem, norādēm un visādiem citiem niekiem, kas padara šo rajoniņu par ļoti mājīgu un mīļu.

Esam diezgan lēni, jo nesu pārgājiena somu ar telti un visu pārējo ekipējumu. Tad nokļūstam augstākā punktā, kur redzamas abas piestātnes – kreisajā pusē ir piebraucis prāmis, kas ir augstāks par visām pilsētas ēkām un ar savu masivitāti nekādīgi neiekļaujas pilsētas un apkārtnes ainavā, toties labajā pusē ir vēsturiskā un izklaides kuģīšu osta. Ieejam kādā veikalā nopirkt sieru un kafiju, tad ejam apskatīt izreklamēto Bergenas zivju tirgu. Teikšu, ka mūsējais no lieluma neatpaliek, pat apsteidz. Tomēr šeit visu var baudīt uz vietas – ir gan restorāna tipa ēstuves, gan vienkāršākas tirgotavas. Pa vidu ir lieli akvāriji, kur peld omāri un vēžveidīgie ar aizsietām spīlēm, lai viens otru nesavaino un nesakaujas.


Izejam cauri tirgum, aizejam uz pretējo piestātnes pusi, kur ir Bergenas simboli – krāsainās rindu mājiņas. Nopērkam magnētiņu suvenīru bodē, šeit ir arī vesela troļļu nodaļa. Šajā piestātnes pusē gan čum un mudž no tūristiem, nesalīdzināmi ar otru pusi un klusajām ieliņām. Ejot atpakaļ, piestājam pie kādas zivju tirgus letes un paņemam katrs lielu lašmaizīti par 50 kronām ar dillītēm pa virsu. Turpat uz soliņa arī apēdam, ir labs. Milzīga lašmaizīte, tīri vai pusdienas.

Tad vēl ātrs gājiens uz tūristu centru savākt bukletus un nostūtīt pastkartīti un dodamies atpakaļ uz autoostu, viss galvenais ir paspēts un noskaņojums ir lielisks. Biļetes pērkam pie autobusa vadītāja, tās ir mazliet dārgākas nekā no automāta (par 20 kronām). Ātri esam lidostā, nedaudz jāuzgaida, lai iečekotos. Atpakaļceļā gan somu ieliku 300 litru miskastes maisā. Norvēģi izlaiž cauri kā parasto bagāžu, Rīgā gan soma izpeldēja pie oversize lentes. Taks-frī zonā nopērku litru Akavita, vietējie aliņi gan nav. Jā, arī želejas lācīšus šokolādē paņemu, no kuriem neģēlīgi rāvās zobs. Uzgaidāmajā telpā ir pieejams ūdens automāts bez maksas. Lidojums tiek nogulēts vienā setā. Šajā braucienā vispār gulējām diezgan maz un bija fiziskās slodzes, bet miegs nenāca, tas laikam uz emocijām un svaigā gaisa fona. Tā nu Trolltungas pārgājiens un mazliet Bergenas ir pievārēts 3 nepilnās dienās, lai gan liekas, ka pagājušas ir vismaz 5 dienas. Rīgā vakarā atkal ir tā dīvainā sajūta, kad dienas sākumā esi pamodies fjordā starp kalniem un dienas beigās esi jau atpakaļ savā dzimtajā un pierastajā pilsētā. Atgriežoties Latvijā, gribējās Norvēģijas vasaru, šeit bija auksts un lietains. Kurš tur vēl stāstīja jokus par norvēģu vasarām?
Kopējās izmaksas iznāca ap 380 eiro uz diviem, no tiem 129 eiro par lidojumu, bet pārējais par autobusiem, apdrošināšanu un dažiem niekiem. Šeit gan jāņem vērā, ka Norvēģijas autobusos ceļojām ar 50% atlaidi, negulējām hoteļos, bijām gatavi paiet arī ar kājām un ēdām līdzpaņemto pārtiku, kā arī biļetes uz Bergenu bijām dabūjuši stipri izdevīgi.
Ko vēl varu beigās ieteikt?
– pārgājienu var paveikt vienas dienas laikā, bet patiešām jārēķinās ar kādām 11 stundām, ja nesteidzās un izbauda. Vislabāk ir kaut kur maršruta vidū vai galā pārnakšņot;
– ja ir vēlme nofotogrāfēties uz mēles, negaidot 3 stundas rindā, galā labāk būt pirms 11:00. Ja gribas mežonīgos fjordus un iešanu vienatnē, tad šis gan nav īstais maršruts, jo popularitātes dēļ ir stipri nodzīvots. Nekas gan neliedz paiet nostāk no takas un justies brīvi;
– GPS un kartes nav vitāli nepieciešamas, taka ir marķēta ar T burtiem (kas gan nenozīmē Trolltunga, bet gan pārgājiena taku Norvēģijā), stiprā miglā gan var gadīties visādi;
– par dzeramo ūdeni nav jāuztraucas un ūdens filtri nav nepieciešami, tīrs ūdens ir brīvi pieejams apvidū. Visu pārgājiena laiku ūdens tika ņemts no strautiņiem un lietots nevārīts bez sarežģījumiem;
– jāņem vērā, ka oficiāli taku iet ir atļauts un ieteicams no 15. jūnija līdz 15. septembrim, bet no 16. oktobra līdz 3. martam takā doties ir kategoriski nerekomendējami. Pārējā laikā ir ieteikts iet ar pavadoni (gidu).

Latboots, 2017

 

Advertisements

One comment on “Pārgājiens uz Trolltungu un Bergena 3 dienās

  1. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #94 (02.10.-08.10.). – BALTAIS RUNCIS

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Informācija

This entry was posted on Oktobris 8, 2017 by in Bradājumi, Uncategorized and tagged , , , , , .

Navigācija

%d bloggers like this: