L A T B O O T S

Nemiera garu piedzīvojumi ar pārgājieniem, močiem un ieročiem

Pārgājiens Liepāja-Pāvilosta (Kurzemes jūrmalas 2. daļa)

Vasara ir īstais laiks pārgājieniem un mūsu dzimtenes jūras krasts tam ļoti piemērota vieta. Šajā rakstā turpinām rakstu sēriju par Kurzemes rietumu krastu. Rakstu par iepriekšējo posmu Nida-Liepāja var lasīt šeit:

Pārgājiens Nida-Liepāja (Kurzemes jūrmala. 1.daļa.)

 

otrdiena, 2016. gada 2. augusts 11:43

Liepāja-Pāvilosta

2016. gada vasaras sākumā bijām nogājuši Nidas-Liepājas posmu un nu bija laiks atgriezties pie iesāktā. Bija plāns izbraukt sestdien, 30. jūlijā, ar autobusu no Rīgas pulksten 07:00. Tā kā biļetes parasti iepriekš nepērku, šoreiz nebija vietas. Sagruzījos ne pa jokam, kas fakinie saldie un hipsteri brauc uz Sommer Sound? Nu lab, tas vēl nav tas sliktākais fests. Aizgājām pasēdēt parkā un tad Makdonaldā līdz 09:15, kad bija nākošais reiss. Liepājā bijām pirms divpadsmitiem (pusceļā Saldū nobaudīts tradicionālais čebureks, kur buss stāv 15 min).

Uzreiz sākām iet, no sākuma ejam caur pilsētu ziemeļu virzienā cauri daudzstāveņu masīvam. Jāsecina, ka daudz neatpaliek no Pļavniekiem. Ir karsti. Pazaudēju fotoaparāta tīrāmo salveti un aizskrēju pakaļ, atradu. Pie Super Neto pārvilku šortus, tagad jau labāk. Izgājām uz izgriežamo tiltiņu pie Karaostas, tad apgājām milzīgo Zemessardzes bataljona teritoriju un izgājām pie jūras. Mols un tad sākās forti.

 

Pirms fortiem pa labi uz auto stāvlaukuma pusi ir neliela piemiņas vieta kureliešiem, kas iekārtota 2013. gadā. Forti sanāca ļoti interesanta izklaide, izložņājām, sabildējāmies. Jūras krastā esošie Ziemeļu forti ir tikai neliela daļa no pilsētas grandiozās fortifikācijas sistēmas, tomēr šeit, pussagruvuši un ūdens apskaloti, tie veidot unikālu ainavu. Sirreāla sajūta ir iekšienē tajos fortos, kas ir sagāzušies 45 grādu leņķī. Smadzene drusku uzkaras pie tādas projekcijas. Par tiem varētu stāstīt daudz, bet šoreiz koncentrēšos uz pārgājienu. Īsumā – ir liels prieks, ka varam brīvi baudīt šādu industriālo mantojumu.

 

 

 

Pēc tam, kad forti izbeidzās un līdz ar to arī atpūtnieki, savārijām kafiju un ielīdām jūrā. Pamanīju divus dzelzsbetona novērošanas torņus – tie piederēja pie krasta aizsardzības baterijas Nr.23/636 (uz dienvidiem no Liepājas pie Grīnvaltiem bija 27/461 baterija). Šai baterijai ir divi tālmēru torņi tāpēc, ka pirmais ir uzbūvēts 1939.g., bet otrs jaunāks jau pēc kara 1954.g. Būvējis padomju karaspēks, šī baterija arī iesaistījusies kaujā par Liepāju 1941.g. Ejot klāt, redzu, ka kāpās iebraucis taksis, uzslieta telts, sīkie stiepj malku un šauj ar gaiseni pa mērķi pie torņa. Uzkāpt jau augšā vairs nevar, dzelzs kāpnes nozāģētas. Blakus vēl saglabājušās lielgabalu pozīciju vietas un kādi inženieru vai noliktavu bunkuri.

 

 

Labāk saglabājušies torņi ir Igaunijā, jo īpaši Hijumā salā. Tur nav metalurgs, kur nodot visādu metālu. Pēc tam fortu drupas turpinājās vēl labu gabalu, līdz pat vēja ģeneratoram. Vienā vietā redzu izskalotu piemiņas vainaga fragmentu ar svaigiem ziediem. Pēc fortu drupām seko īss akmeņains posms un atkal plats liedags. Pagājām garām Šķēdei, tur kāpās novērošanas torņi un friču karogs pacelts. Aizlienam izlūkot, pļavā izvērsta militārā tehnika, rotē lauka mobilais radars, bet cilvēku nav. Ejam tālāk, pamanām brīdinājuma zīmi par nejonizējošā starojuma avotu – uzlikts par godu tam mazajam radaram. Ir jau vakars, tāpēc posmā, kur starp viensētām ir ap vienu kilometru neapdzīvota josla, nolemjam nakšņot. Noliekam somas, ieejam nopeldēties. Pie jūras ir stiprs vējš un viļņi, bet kāpās priežu un krūmu pudurīša aizsegā vēja nav. Atrodam jau gatavu ugunskura vietu un pat malku. Feini. Te arī paliekam, taisām vakariņas – cepam desas, vārām kafiju, ēdam augļu maizi no Liepkalniem. Es vēl noprovēju ASV MRE komplektu – 14. deva, veģetārais uzturs, makaroni ar dārzeņu sautējumu. Iekšā vēl rozīnes, keksiņš, zemeņu piena kokteiļa pulveris, krekeri un zemesriekstu sviests. Apēdam pamatdevu, garšīgi, bet neticu, pie pastiprinātas slodzes jeņķiem ar šitādu veģetāro konservu pietiek, lai pienācīgi „operētu”.  Gulēt ejam samērā laicīgi – pāri vienpadsmitiem. Esam nogājuši ap 17 km un nakšņojam apmēram pie Saraiķiem.

 

Pa nakti guļam mierīgi, pāris reizes pamostos, sakārtoju ponču, reizēm uzgrabina arī pāris lietus piles. Stiprs vējš un negaisa mākoņi iet iekšā sauszemē, bet šeit nelīst. Mostamies pusastoņos, negribas līst ārā no guļammaisa vēja dēļ, bet auksti jau nav. Brokastīs savārām ūdeni, apēdam putriņas un iedzeram kafiju. Var turpināt ceļu. Ejam līdz Ziemupei. Tur nūdisti sauļojas pludmalē. Vakar pie Liepājas fortiem pašās beigās iemanījos jūrā saslapināt kājas. Šodien arī reizēm gadās – te pludmale tāda, ka vai nu ej pa cieto liedagu un izvairies no lielajiem viļņiem (katrs devītais tāpat trāpa pa kājām), vai arī pa irdenajām smiltīm tālāk krastā. Beigās jau ejam ar plikām pēdām. Pie Ziemupes iegriežam iekšā sauszemē, tur labiekārtots stāvlaukums – pāris galdiņi, bodīte, treileris ar siltajām uzkodām. Stāv vairākas mašīnas, kemperis un laisks suns. Jauki. Ieejam bodītē un paņem ūdeni un čipsus. Tad ejam uz uzkodu vagoniņu un pasūtām divas ciabatas maizītes ar tomātu un mocarellu, lielos frī kartupeļus un saldējuma kokteili katram. Kopā sanāk 8 eiro. Neplānotas siltās pusdienas, pārņem īstena labsajūta. Paēduši dodamies tālāk, pašā Ziemupē iekšā neejam, tepat jau pie visa vajadzīgā tikām. Džeki nes laivu un pajautā, vai mēs ejam Dzintara krastu? Tas esot tāds maršruts, kas ved pa kāpām no Kolkas līdz Liepājai. Nē, mēs tāpat gar jūrmalu, mums ir savs maršruts.

 

 

Noejam kādus 2 km gar krastu un tad iegriežam iekšā uz Aužuļu liepu – dižkoku un otru resnāko liepu Latvijā. Vēl divas vecenes gar krastu velkas aiz mums, bet tās aiziet tālāk. Ierēcām, par to – kāpēc gan viņas tik dusmīgi uz mums skatījās pie treilera? Tad tikai sapratām, ka viņas arī bija pasūtījušas vēl divas ciabatas, bet mēs pie letes skaļi nolikām veģetāriešus un vēl piekritām pievienot sīpolus maizītēm. Tagad sākas jau stāvkrasti, interesanti atsegumi. Jā, uz to Aužuļu liepu no krasta nav nekādas norādes, jāorientējas pēc GPS. Jāpaiet kāds kilometrs nost no jūras, labi, ka liepas virzienā ved ceļš. Noejot no krasta, uzreiz jūtams karstums, tomēr jūras šalkas ir dzirdamas un jūras tuvums jaušams. Ceļam malās daudz meža avenes, te uz pārdesmit minūtēm aizkavējamies, no sākuma pielasām pilnus vēderus, tad arī salasām 0,5l pudelīti vakaram. Pie liepas sabildējamies, dabā viņa izskatās krietni lielāka nekā bildēs. Iespaidīgāka. Pārliekusies tāda arka. Atrodam akmeni ar iedobumu, kur arī tagad salikti sīki ziedojumi. Pa grants ceļu braukā atpūtnieku mašīnas. Bet jūru var dzirdēt arī te, 1 km attālumā. Skaisti. Ir saulains laiks, vasara, kas var būt vēl labāk?

 

07.2016 Liepaja-Pavilosta 674

Aužuļu liepa

Pasēdējuši ejam atpakaļ, tad turpinām iet gar krastu. Paejam vēl kādu gabaliņu un sākam meklēt vietu, kur pasauļoties. Vēl divas sievietes sauļojās, viena no tām plika. Tāds skats ir jauks. Paejam šīm garām, pēc kartes te nav māju, sākas neapdzīvotā teritorija pie Akmeņraga. Vienā vietiņā arī mēs piestājam un ejam peldēties. Ķeram lielos viļņus un priecājamies. Viļņi ir vareni, pat plīstoši. Un ūdens ir silts, jūnijā bija krietni aukstāks, tad vēl jūra nebija iesilusi. Feini. Visādi ampelējamies, lecam vilnim virsū, peldam cauri, ļaujam, lai gāž no kājām un visādi citādi izklaidējamies. Pēc tam ejam ārā un uzvārām kafiju, apēdam šokolādi. Tad sākam sauļoties. No šejienes izejam septiņos, paliek divi kilometri līdz Akmeņraga bākai.

07.2016 Liepaja-Pavilosta 704

Akmeņraga bāka

Līdz bākai citus cilvēkus nesastopam. Pagājšogad šeit biju piebraucis ar mašīnu, arī jūlijā. Tāpēc šoreiz bākā augšā nekāpjam, bet tas par nelielu samaksu ir iespējams un noteikti ir jāizmanto. Paejam garām mobilajai pirtij, kas gan ir neapdzīvota. Interesanta ideja, piebrauc ar piekabi un peries jūras krastā. Tuvojas Pāvilosta un vērojams saulriets. Pirms saulrieta vēl sanāk redzēt mākoņos tā saucamo saules suni jeb sekotāju (sundog), šoreiz gan tikai kreisajā pusē. Vējš arī paliek mierīgāks.

07.2016 Liepaja-Pavilosta 738

“Saules suns” jeb sekotājs

 

 

Pirms Pāvilostas vēl apsveru, vai neiet tālāk līdz Ventspilij, tomēr Rīgā ir dažas darīšanas, kas būtu jāpaveic, tāpēc pārējais posms paliek nākošajam gadam. Pie labas gribas Liepājas-Ventspils posmu var noiet arī divās dienās, tad gan nevar daudz aizrauties ar sauļošanos un atpūtu. Pie Pāvilostas ir pāris atpūtnieki, kas vēro skaisto saulrietu.

 

Man uz GPS Pāvilostā rāda Statoilu – hotdogs būtu tieši laikā. Pāvilosta ir nopietns miests – te ir mākslas skola un mūzikas skola. To arī var redzēt – kāds smiltīs uzcepis reālistisku ronīša figūru. Īsts mākslas darbs. Nu re, uzreiz var novērtēt šādas skolas nozīmi, pie Saraiķiem vai Šķēdes, kur mākslas skolas nav, smiltīs bija tikai nesakarīgi veidojumi aplīšu formā. Parasti gan pierasts roņus jūras krastā redzēt beigtus un uzpūtušos… Šī ir patīkami estētiska pārmaiņa.

07.2016 Liepaja-Pavilosta 754

Ronītis netālu no Pāvilostas

Aizejam līdz molam, te ir tāda jahtu ostiņa. Blakus kanālam ir liels kempings – plašs lauks kemperiem un dažas mājiņas arī. Statoils gan izrādās tikai jahtu uzpildei un vēl piedevām slēgts, jāpaliek bez hotdoga. Ejam tālāk iekšā pilsētā un meklējam autobusa pieturu, ir pāri desmitiem, krēsla un cilvēku gandrīz nav. Apskatei nolikts zvejas kuģītis. Tiekam līdz informācijas birojam, turpat arī ir pietura. Autobuss atiet 03:40. Domājam, vai ir vērts iet atpakaļ nakšņot pie jūras. Skatāmies un izdomājam, ka tepat aiz informācijas biroja ir dzīvžogs L veidā, kur tieši kā radīta patvēruma vietiņa. Izritinām paklājiņus un klusi taisām vakariņas bomzīšu stilā. Pie pieturas kāds piebrauc, bet mūs nepamana. Uzvārām roltonu, apēdam konservu, pārtika šim gājienam sanāca diezgan precīzi – ne pāri palieka, ne pietrūka. Atnāk ezītis paskatīties, kas te sēž. Noliku tukšo konserva bundžiņu un maizes gabaliņu, no rīta konservs ir apgāzts, tātad ezītis bija ciemos un visu izrija. Sapakojam somu un ejam čučēt – kameru, GPS un telefonu kā vienmēr ielieku guļammaisā. Pamostamies ap 03:10, bet vēl drusku pavārtāmies. Izlienam ārā un sapakojamies, ejam uz pieturu. Tur vēl kādi divi jaunieši gaida autobusu. Buss ir tāds pustukšs, braucot redzu skaistu saullēktu, bet uznāk miegs un lielu daļu ceļa noguļu. Autobuss brauc cauri Ēdolei, tad Kuldīgai. Rīgā esam 08:05. Vēl pat varētu paspēt uz darbu. Pirmdiena bija stipri lietaina.

Kopā posmā ļoti nesteidzīgi ir noieti 46 kilometri. Līdz Ventspilij būtu vēl 60 km. Līdz ar to tiem, kas vēlas noiet visu Liepājas-Ventspils posms, pie vidēja tempa jārēķinās uz 3 pilnām dienām.

Nākošajā rakstā sekos Pāvilostas – Ventspils posma apraksts.

Savukārt par posmu Kolka-Rīga (160 km 4 dienās jeb “Sūrā pēda”) lasiet šeit:
Deja vu jeb Sūrā pēda 2013

Latboots,

2018

07.2016 Liepaja-Pavilosta 775

Pāvilostas mols

 

Advertisements

One comment on “Pārgājiens Liepāja-Pāvilosta (Kurzemes jūrmalas 2. daļa)

  1. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #135 (16.07.-22.07.). – BALTAIS RUNCIS

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Informācija

This entry was posted on jūlijs 20, 2018 by in Bradājumi, Uncategorized and tagged , , , , , , .

Navigācija

%d bloggers like this: