Gar Braslu līdz Gaujai

Pārgājiens no Braslas ūdenskrātuves līdz Braslas ietekai Gaujā ir paveicams vienas dienas laikā (turp un atpakaļ). Latvijas mērogā maršrutu varētu raksturot kā vidēji grūtu – ir vairāki kāpieni un kritumi, kāpšana klintīs, gravu pārvarēšana un iešana gar krastu, kur nav stingri iemītas taciņas. Bet ir interesanti un sajūtas ir tādas, ka esi prom no civilizācijas un divatā ar upi.

Braslas upes klintis vairumam saistās tikai ar Varšavu iezi, kas atrodas netālu no Braslas ūdenskrātuves un ir viegli piekļūstams ar transportu. Bet laivotāji un sarežģītāku pārgājienu cienītāji zina, ka Brasla savos krastos slēpj vēl daudz iespaidīgu iežu atsegumu, kas atklājas tikai tam, kas ir gatavs nedaudz izkāpt no savas komforta zonas un veltīt vairāk laika. Tā arī es kādā februāra darba dienas rītā devos uz Braslas HES, kur pirms zīmes atstāju mašīnu. Dienas mērķis bija Braslas ieteka Gaujā, ejot maksimāli tuvu krastam. Februāris bija netipiski silts, sniegs nebija neko īsti uzsnidzis un tikai dažu nakti pieturējās nelieli mīnusi. Gāju gar upes labo krastu. Uzkāpu pirmajā iezī – Varšavu iezī. Šeit ir pabūts vairākas reizes, tāpēc ilgi nekavējos un devos tālāk. Šeit arī sastapu vienīgo cilvēku visā maršrutā – kādu fotogrāfu gados. Kāpelējot augšā un lejā, pagāju garām Kraukļukalna un Jāņavārtu iežiem un nonācu pie Slūnu ieža, kur pavērās iespaidīgs skats – šeit Brasla met pakavveida loku. Pāri stiepās augstsprieguma elektrolīnija. Šis laikam ir arī maksimums, līdz kurienei atnāk tūristi, kas atbrauc tikai paskatīties uz iežiem un neprāto iet pārgājienā.

Aiz Slūnu ieža upe atkal meta 90 grādu līkumu un šeit pavērās skats uz Melno iezi, kurā ir neliela ala. Šis iezis dažos ceļvežos ir kļūdaini atzīmēts nedaudz tālāk. Pretējā krastā ir Baltais iezis, kas ir neliels. Krastā bija arī labiekārtota atpūtas vieta un uz zara uzsprausta krūzīte darba kārtībā. Virs Melnā ieža atrodas senais Melnā ieža pilskalns, kas ir atklāts salīdzinoši nesen, 1988. gadā. Pastāv pieņēmums, ka šis pilskalns iekārtots kā slepena pretošanās vieta jau krustnešu iebrukuma laikā, jo apkārtējās teritorijas nav lauksaimniecībai izdevīgas. Jo iespaidīgāku šo vietu padara tas, ka pavisam netālu – Virtakas iezī – ir iegravētas senču rakstu zīmes, kuras, domājams, iegravējuši šī pilskalna veidotāji un apdzīvotāji. Rakstu zīmju kods vēl arvien nav pilnībā interpretēts un atkosts… Vairāk par pilskalnu var lasīt šeit. Gāju tālāk, vietām ap zāli vai kokiem ūdenī veidojās ledus kārtiņa. Tā lēnām ejot un fotografējot, sasniedzu Virtaku iezi. Līdz šim iet varēja pa takām, kādi censoņi bija arī iezīmējuši oficiālo taku, iekrāsojot nelielus pleķīšus uz kokiem. Vietām novirzījos no oficiālās takas, jo mans mērķis bija iet iespējami tuvu krastam. Tā arī sanāca, ka Virtaku iezim piegāju no apakšas. Oficiālā taka ved pa augšu, bet tas neredzi iezi tuvumā. Jāsaka, ka te bija daži interesanti ieskrāpējumi, senākie no 1819.g. un 1836.g., arī no 1933.g. un 1947.g. Tālāk ir jau pieminēs latvju zīmes un pie koka piekārts tāds kā divu dimensiju puzurs, ja tā to var nosaukt. Varbūt kalpojis par kādu saderināšanās zīmi vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tas te bija un kāds bija tiešām centies. Bet ieža tālākajā galā ar skatu pret straumi bija iekalts lieliem burtiem – LATVIETI PALIEC SKAIDRS. Šāds nepārprotams vērtējums par brīvību no zaļā pūķa valgiem, kā arī par vispārēju domu un vērtību skaidrību un tīrību bija lielisks atklājums. Un to jau vairs nevar saukt par vandālismu, galu galā vislielākais vandalizētājs ir pati daba ar erozijas procesiem. Viss ir zūdīgs, jautājums tikai, kādā laika posmā. Bet šāda episki pārlaicīga pavēle liek ceļiniekam apstāties un aizdomāties. Un tas šo vietu padara īpašu. Šeit arī beidzās iespēja iet gar krastu sausām kājām un bija vai nu jāgriežas atpakaļ un jākāpj augstajā iezī, vai arī pāris metri jānobrien – neliela pārkare iezī traucēja tikt tālāk. Novērtēju, vai nevarētu tikt galā ar lielāku lēcienu, bet nebija īsti, kur atsperties un kur noturēties otrā pusē. Novilku zābakus, uzrotīju bikses un, ar zaru atbalstoties, pārbridu garām pārkarei un aiz tās atkal uzkāpu augšā uz ieža. Šeit pat kādi nezināmi meistari bija iekaluši pakāpienus un gropes, kur aizķerties ar rokām (pat ar leņķi, lai pirksti neslīdētu ārā). Paldies viņiem par to, tas drošvien darīts karstākā vasarā. Ūdenī mazliet atvēsinājies, noskaloju kājas, uzvilku zābakus un iedzēru kafiju. Pavērās skats uz kādu egli, kas bija nogāzusies un visā garumā gulēja, atbalstoties uz ieža. Devos tālāk. Vietām bija dažas ugunskuru vietas.

Nonācu pie Buļu ieža, kurā arī ir vairākas alas. Sāku kāpt augšā, atkal uzdūros uz iezīmētās takas. Rādās, tā ne vienmēr ved gar pašu krastu. No Buļu ieža skats arī bija ļoti iespaidīgs – lejā atrodas saliņa, uz kuras aug divas garas egles. Stāvot uz Buļu ieža, vērotājs atrodas vienā līmenī ar šo egļu galotnēm.  Pē Buļu ieža lielie ieži beidzās, bet sākās cita jautrība – gravas. Šeit līdz vienai gravai iezīmētā taka vēl ved, bet pēc tam kaut kur pazūd. Interesanti, ka Braslas gultne ietur dienvidu virzienu, bet īsti pirms pašas Gaujas strauji pagriežas dienvidrietumu virzienā, kas nozīmē  vēl kādu nepilnas stundas gājienu, lienot pāri gravām. Gravas šeit ir episkas, lielākā no tām bija tāda, ka varētu filmēt kādu kino – stāvie sāni un sagāzušies koki veido iespaidīgu skatu. Kaut kādā brīdī man pat apnika līst pāri gravām un sāku tās apiet dziļāk mežā. Tad vietām kļuva redzama Gauja kā neliela stīga pie pretējā meža un vēl pēc neilga te nu tā bija – Braslas ieteka Gaujā. Šurp biju nesteidzīgi nācis kādas 4,5 stundas, lielu laika daļu aizņēma dabas fotografēšana. Apsēdos uz kupicas un ieturēju nelielas pusdienas. Pie pašas iztekas klāt negāju, skatījos uz to no augšas.

Šis maršruts ir tiešām mežonīgs, vienīgais civilizācijas fons ir vietām notiekošā mežizstrāde, bet nav gluži tā, ka to varētu dzirdēt visu laiku. Var ļoti labi atslēgties. Atpakaļceļu nogāju 1,5 stundās, sākumā bija doma apiet gravas pa kādu meža ceļu. Kad tas sāka vest uz mājām, iegāju atpakaļ mežā un gāju pēc azimuta. Mežs te ir diezgan labi ejams. Vietām atkal parādījās iezīmētā trase, kurai gan īpaši vairs necentos sekot. Kad beidzās gravas, sāku iet pa iezīmeto trasi un sapratu, ka tā tomēr ved pa vieglāko ceļu nevis interesantāko. Atpakaļ pie HESa biju jau ar tumsu un arī nesatiku nevienu cilvēku. Lai gan maršruts nav sevišķi garš, būtu vēlams paņemt līdzi lukturīti, jo atgriezties var sanākt arī tumsā. Arī kompass var noderēt, ja būs vēlme apiet kādu aizaugušu vietu pa mežu tuvāk Braslas ietekai Gaujā. Bet šo maršrutu var arī pagarināt par 2 dienu pārgājienu, turpinot iet gar Gauju līdz Turaidai.

Šoreiz rakstam nebūs pievienots maršruta GPX fails, jo šī nu reiz ir vieta, kur izjust daļu dabas pirmatnības un senvēstures, tāpēc arī nevajadzētu iet kāda cita pēdās, bet pašam atklāt un veidot savu maršrutu. Nomaldīties kā nekā īsti nevar, jo upe vienmēr ir blakus.

Latboots, 2020